ceturtdiena, 2014. gada 20. marts

Par Itālijas valodām

Nevis par itāliešu valodu, bet par Itālijas valodām. Daudzskaitlī - būtu neprātīgi ignorēt Itālijas dialektu nozīmību! Teorētiski es to jau zināju sen, bet tikai tagad, dzīvodama Itālijā, es par to pārliecinos "uz savas ādas".
Ikdienā vietējais (manā gadījumā - abruciešu) dialekts nerada nekādas problēmas, tikai dažreiz gadās piedzejot klāt tās frāzes, kuras nav izdevies saprast. Turklāt, jo ilgāk te dzīvoju, jo retāk tas gadās. Patiesībā izlokšņu un dialektu bagātība man ir devusi personisku labumu - bieži vien itāļi neapjēdz, ka es esmu ārzemniece, jo mana izruna vienkārši atšķiras no vietējās izrunas, tāpēc, itāļuprāt, es vienkārši nāku no kāda cita Itālijas reģiona!
 Tomēr pavisam nesen vietējais dialekts atkal lika sevi pamanīt. Februāra beigās devos uz teātra izrādi, kas solījās būt ļoti interesanta - balstīta uz vēstulēm, kuras emigrējušie itāļu vīri 2.Pasaules kara laikā rakstīja savām, Itālijā palikušajām sievām. Tikai biju palaidusi garām faktu, ka izrāde nav itāliešu, bet gan abruciešu valodā. To es atklāju mirkli pirms izrādes sākuma, tomēr uzskatīju, ka mani bijusi pietiekami liela prakse, lai spētu izrādi saprast. Ārzemnieka pārrēķināšanās - dialekta spēku biju novērtējusi par zemu! Tik jocīgi sen nebiju jutusies - cilvēki man apkārt aumaļām smejas, un es nesaprotu ne vārda! Nevienu pašu vārdiņu! Stundu gara monoizrāde, kuras galvenais elements, protams, ir teksts!
Tā sēdēju un mēģināju izsapņot, par ko visi var tā smieties, līdz pamanīju, ka blakus sēdošais itālis - simtprocentīgs abrucietis - arī nesmejas. Kāpēc nesmejas? Jo nesaprot! Kā tad latviešu meitene var cerēt saprast to, ko pats abrucietis nesaprot!?

L'Abruzzese Per Tutti " interesentiem! :)

Lūk, tā - Itālijas valodu bagātība turpina pārsteigt. Un turpina pārsteigt arī tas, ka itāļi no dažādiem Itālijas reģioniem man turpina stāstīt, ka arī es savā itāliešu izrunā jau esmu pārņēmusi vietējās valodas elementus! Ilgi par to domāju, taču joprojām neesmu pārliecināta, vai mani tas iepriecina.

P.S. - Lai gan jau trešo gadu studēju valodu nozarē, tikai pēdējā gada laikā esmu sapratusi, ka man tiešām ir interese par valodām. Taču tās ir labas ziņas - būtu diezgan traģiski, ja pēc nepilnu 3 gadu mocīšanās universitātē es pēkšņi atskārstu, ka tas man galīgi neinteresē, vai ne!?

sestdiena, 2014. gada 22. februāris

Kājāmgājēji Florencē

Pēc piecu mēnešu dzīvošanās pa Itāliju tika izlemts nedēļas nogali (starp eksāmeniem) pavadīt Florencē.
Kā gan es varētu vēlāk teikt, ka esmu dzīvojusi Itālijā, ja reiz nekad neesmu bijusi vienā no tās skaistākajām pilsētām?! (Šis apsvērums gan zaudēja jēgu, kad Peskārā satiku itāļu jauniešus, kas nekad nav bijuši Florencē un arī Romā bijušie vien "klases ekskursijā pa muzejiem".)
Un tās bija divas lieliskas dienas! Visa Florences pilsēta ir viens milzīgs kultūras piemineklis, taču arī tajā netrūkst savas dīvainības - tā vien šķiet, ka Florence vēl nav izlēmusi, vai pārņemt Ziemeļitālijas standartus, vai tomēr padoties Dienviditālijas vieglprātībai.
Ja vien es jau nebūtu izkrāmējusi savus čemodānus Peskārā, es varētu dzīvot arī Florencē. Tā nav pārāk liela un trokšņaina, turklāt ir bezgalīgi skaista, tīra un mierīga. Bet, ja tā labi padomā, šādus laimīgas pilsētas iespaidu laimējās gūt tikai tāpēc, ka tur biju februārī, kad visi tūristu pūļi vēl mājās guļ. Par laimi!


Pēc 7 stundu gulšņāšanas autobusā, agrā rīta stundā (6.25 !!!) esam Florences centrā. Gluži simboliski viens no pirmajiem skatiem ir austošā saule, kas apspīd Santa Maria del Fiore katedrāli, Brunelleschi kupolu un Campanile di Giotto.


                          

Šāds apskates objekts neatstāj vienaldzīgu! Pat blakus nostājoties un pieskaroties, ir grūti iedomāties, kā kaut kas tāds var vienkārši atrasties ielas (nu labi, laukuma) vidū. Patiešām, patiešām iespaidīgi!


Pieveicot n-tos pakāpienus (pēc n-tajiem pakāpieniem, lai tiktu kupolas un zvanu torņa augšā), paveras lielisks skats uz pilsētu. Un tur Brunelleschi kupola - kā ķirsītis uz saldējuma!


Arī Michelangelo Dāvids (šī gan patiesībā ir vienkārši izcila kopija, īstais atrodas Florences Galleria dell'Accademia) ir negaidīti iespaidīgs. Viena lieta ir ieguglēt un apskatīt bildi ar Dāvidu, bet pavisam kas cits - nostāties tam blakus!




Un vēl viena (patiesībā divas) neatņemama Florences sastāvdaļa - Ponte Vecchio virs Arno upes. Bodītes gan uz tilta nebija pārāk kārdinošas, taču pašā tilta galā man izdevās nopirkt supergaršīgu gelato! 


Ņemot vērā, ka esmu pārliecināta Harija Potera paaudzes meitene, gandrīz nopirku šo te. Un tas manī radīja vēl lielākas simpātijas pret Florenci.


Ielu māksla Florencē. Visa pilsēta patiešām - burtiski - ir mākslas darbs!


Simpātisks vīriņš, kurš sper drošu soli tieši upē iekšā. Vai tas ir "piemineklis" pašnāvniekiem!?


Via dell'Amore (Mīlestības iela), Via delle Belle Donne (Skaisto Sieviešu iela), Via dei Vecchietti (Vecīšu iela) un uzjautrinošas ceļa zīmes - arī tāda ir Florence! Man šķiet, ka tā bija viena no manām mīļākajām pilsētas izpausmēm. Nekad vēl ar tādu interesi nebiju pētījusi ceļa zīmes!






piektdiena, 2013. gada 13. decembris

Che Ti Sei Mangiato?

Itāļi ir apsēsti ar ēdienu, tas ir skaidrs pilnīgi visiem. Itāļu ēdieni ir zināmi visās pasaules malās un joki par to, kā un ko ēd itāļi ir nemirstīgi. Bet pa īstam saprast, ko nozīmē šī apmātība, var tikai tad, ja kādu laiku nākas padzīvot itāļu sabiedrībā.



    Pirmā pazīme - neprātīgā precizitāte! Zinot, cik ļoti vieglprātīgi un bezrūpīgi itāļi attiecas pret pulksteņlaikiem, šķiet pilnīgi smieklīga viņu precizitāte ēdienreizēs. Pusdienas tiek ēstas 13.00. Var atļauties kādu pusstundas nobīdi galējas nepieciešamības gadījumā, bet vispār pusdienas ir jāēd vienos. Pat franču literatūras lekcija no 12 līdz 15 nav traucēklis - pasniedzēja vienos dodas pusdienu pārtraukumā!
Mana latviešu dvēselīte ir pieradusi ēst tad, kad vēders prasa, nevis pulkstenis, bet šeit nekas cits neatliek, jo pēc pulksten 14.00 ir diezgan vājas cerības tikt pie ēdiena - veikali slēgti līdz 16.00, universitātes ēdnīca slēgta līdz vakariņu laikam un nemaz nesmīdi restorānu darbiniekus, ap pieciem prasot kaut ko ēdamu! Viss, ja nepaēdi pusdienas, jāgaida līdz vakariņām (vai jāsamierinās ar uzkodām un neveselīgu našķēšanos)! Vakariņas tiek ēstas 20.00, brīvdienās pat 21.00. Šajos 3 mēnešos Itālijā tikai vienreiz esmu ēdusi vakariņas pirms astoņiem. Un tas nenācās viegli. Pirms pāris mēnešiem ar draugu (ēšanas ziņā - tipisks itālis) nolēmām iet uz kino. Viņš skatās internetā seansa laikus un pēc tam pavisam vārgā balsī man saka: "Zini, ir problēma. Filma ir tikai 20.00." Balss tonis tāds, ka liekas, ka tiks paziņota sēru vēsts. Es nesaprotu: "Kāda tur problēma? Nav nemaz tik vēlu!" Atbilde, vēl sērīgākā tonī: "Nu, jā. Bet tad mums vakariņas jāēd 19.00..."
Protams, regulāri ēšanas paradumi ir ļoti veselīgi, bet tomēr ir apgrūtinoši, ka tik ļoti nākas skatīties pulkstenī.

     Itālijas ikdienas dzīvi nosaka ēdienreizes. Bez jokiem. Gandrīz visas valsts un publiskās iestādes pusdienlaikā tiek slēgtas. Lielveikali gan nē (laiks ir nauda!), bet pilsētas centrs gandrīz kā izmiris. Pilnīgi jābrīnās, ka autobusi kursē! Vismaz pāris stundas ielas ir manāmi tukšākas un rodas sajūta, ka visa pilsēta harmoniski ievēro "kluso stundu". Arī es vismaz stundu pēc ēdienreizes pa māju drīkstu staigāt tikai uz pirkstgaliem, jo, redz, itāļiem pēc pusdienām ir jāatpūšas.



     Nepietiek ar ārprātīgo pulksteņlaiku ierobežošanu, itāļiem ir ļoti strikti nerakstītie likumi, kā ir jāēd. Pirmkārt, pasta vājprātīgos daudzumos. Tas nav stereotips, bet realitāte. Katru dienu, patiešām katru dienu pusdienās tiek ēsta pasta. Protams, dažādi veidi dažādās mērcēs, bet pasta paliek pasta. Reiz, pēc mēnesi ilgas pastošanās bijus izlēmusi pusdienās pagatavot vienkārši ceptus kartupelīšus. Ak, ja tu būtu redzējis to nelaimīgo itāļa seju! "Vai tad pasta nebūs?!" Nu jau esmu padevusies! Lai dzīvo pasta!
Otrkārt, šeit ļoti bieži krustojās latviešu un itāļu ēšanas paradumi. Ja vakariņās tiek piedāvāta pupiņu zupa, es, protams, gribu klāt pieēst maizi. Itālijā tā neviens nedara. Bet nez kāpēc, ēst maizi pie kartupeļiem ir pilnīgi pieņemami!?
Un vēl neskaitāmi sīkumi, pie kuriem nākas pierast - brokastis saldas un niecīgas (apēdot vienu ievārījuma maizīti, man jau pēc pusstundas mācas virsū bads!), salāti tiek ēsti pēc pirmā ēdiena un visur ir olīveļļa!

     Nav taisnība, ka itāļi ir bezbēdīgi, vieglprātīgi un nekad neuztraucas. Ikdienā tā var būt, bet ne virtuvē! Ja itālis gatavo, labāk klusēt un nemaisīties pa kājām. Jo ir vajadzīgi pareizie trauki, sastāvdaļas, proporcijas un pat roku kustības. Īpaši tad, ja ēdiens tiek gatavots kādam citam - stress ir vājprātīgs! Acīmredzot, arī miera mikām itāļiem ir savi vājie punkti, hehe!



     Un visbeidzot lielākais no trakumiem - itāļiem tiešām patīk runāt par ēdienu! Ir pilnīgi dabiski līdz ar visiem "Kā iet?""Ko šodien darīji?", "Kā gāja darbā/ universitātē?" jautāt arī "Che ti sei mangiato?" (Ko ēdi?). Nu jau esmu pieradusi, bet sākumā bija jocīgi. Es kādam prasītu atstāstīt to, ko ēdis, tikai izmisuma gadījumā, kad nu galīgi vairs nevar atrast neko, par ko runāt. Man tas būtu pēdējais nožēlojamais mēģinājums izglābt sarunu. Tieši tāpēc sākotnēji, kad draugs mēdza prasīt, ko esmu ēdusi pusdienās, sajutos pagalam slikti. Vai mums tiešām tik grūti uzturēt sarunu, ka jārunā par ēdienu?! Par laimi tā nav, itāļiem vienkārši patiešām patīk runāt par ēdienu!
 - Atgriežoties no ceļojuma, ar draugiem tiek apspriesti ēstie labumi, nevis redzētās vietas.
 - Tīri smieklīgi klausīties sarunas autobusā ap pusdienlaiku - divi jaunieši dzīvi apspriež to, ko katrs plāno ēst pusdienās.
 - Sarunas par manu izcelsmi arī ir diezgan līdzīgas - No kurienes tu esi? Kāpēc esi šeit? Kādā valodā jūs Latvijā runājat? Kādi ir tipiski latviešu ēdieni?

Labi ēst ir ļoti svarīgi. Nav šaubu, ka Itālija (un Latvija!) ir vislabākā vieta uz pasaules, kur baudīt vēderpriekus. Bet daļa prieka šeit ir runāšana par un ap ēdienu. Vairāk nekā jebkurā citā valstī, Itālijā ēdiens tiešām ir daļa no kultūras.

P.S. - gluži "par tēmu" draugs šovakar gatavoja tipisku itāļu ziemas ēdienu la polenta. Visa putras maisīšana aizņem vairāk nekā stundu (jāmaisa bez apstājas!). Es prasu: "Vai tas ir tā vērts?". Un saņemu skaidru atbildi: "Laiks, kas pavadīts virtuvē, ir labi pavadīts laiks."




piektdiena, 2013. gada 15. novembris

Iemīlēties Neapolē

     
     Es iepazinos ar Itāliju 2006.gada oktobrī. Liekas, ka sen, tomēr atmiņas par kopā pavadītajām dienām ir gluži dzīvas. Tā laikam tiešām bija neaizmirstama tikšanās.
     Toreiz pavisam īsā laikā izskraidīju Itāliju no augšas līdz apakšai. ļoti labi atceros Dienviditāliju - Kampānijas (Campania) reģionu. Izstaigāju Kaprī salu (Isola Capri), mirušo Pompeju pilsētu (Pompeii) un ieskatījos tieši Vezuva (Vesuvio) vulkāna dūmojošajā krāterī. Un tam visam pa vidu vēl miglains skats pa logu uz skumju un piegružotu pilsētu.
     Kas gan tā bija par pilsētu? Toreiz, pirms 7 gadiem, es biju pārņemta ar visu to, ko apskatīju, ka pat nepaguvu padomāt par to, ko NEapskatīju... Taču pilsēta, kam toreiz pabraucu garām, bija Neapole (Napoli). Viena no senākajām un lielākajām Itālijas pilsētām! Kāpēc gan mēs tai tik vienkārši pabraucām garām!?
     Tagad, kad mana draudzība ar Itāliju kļuvusi jau gana cieša, Neapoles vārds pavīd aizvien biežāk. Dzirdot itāļu un pašu neapoliešu mudinājumus turp doties, nemaz negribas ticēt, ka vienīgais, ar ko Neapole ir ievērojama, ir tās netīrība un mafija. Tā nevar būt, Neapole ir kaut kas vairāk!
     Bet kas? To man neviens nevar izskaidrot, itāļi tikai smaida un saka: Per capire ci devi andare ("Lai saprastu, tev uz turieni jādodas."). Nu, kāpēc gan ne? Ceļabiedrs ir, naktmājas atrastas, mugursoma sakārtota - metamies iekšā Neapoles trakulībā!

 (Skats uz pilsētu.)

 (Viens no retajiem objektiem, par kuru kaut ko zināju pirms ierašanās - Castel dell'Ovo.)

(Skats uz Vezuvu. Vulkāns nemaz nav aizmidzis, bet cilvēki gluži mierīgi dzīvo tā pakājē.)

     Pēc 4 stundu brauciena autobusā esam klāt. Un viss sākas pavisam neapoliskā garā - ar picu! Ja reiz pica ir dzimusi tieši Neapolē, tad ir neiespējami to neēst! Turklāt ir jāizvēlas tieši visu picu karaliene - Margherita! Gluži nejauši atradām lielisku picēriju - kādā mazā vecpilsētas ieliņā, tuvumā galvenajiem apskates objektiem, bet prom no tūristu burzmas. Lieliska pica, vienkārši lieliska pica! Taču picas ēšana izvērtās gluži komiska - tādas situācijas iepriekš biju redzējusi tikai filmās!

     Tā kā apkalpošana pie galdiņa maksā dārgāk, mēs picu ēdām, stāvot kājās pie ieejas durvīm. Nedaudz mokoties ar picas ēšanu bez galda piederumiem un salvetēm, lūkojam, kas notiek pilsētas ielās. Bez mitas skan mašīnu signāli un cilvēku balsis. Pa pretī esošā veikala durvīm tiek izlidināts atkritumu maiss, nemaz nedomājot, kur tas nokritīs, un no mājas augšējā stāva loga tiek nolaists striķī piesiets spainis, kurā pie picērijas stāvošais jaunieties saliek dažādus pārtikas produktus - tā Neapolē iepērkas pensionāri! Es saskatos ar savu ceļabiedru un sāku smieties - nav slikts sākums, vai ne?

 (Manai pārsteiguma pilnajai sejas izteiksmei ir iemesls - vienkārši brīnišķīga pica!)
(Picai tiek celti pieminekļi!)

     Pēc tik priecīga dienas sākuma dodamies vecpilsētas ielās. Kas par pilsētu! Smaids no lūpām nenodzisa visas dienas garumā! Vecpilsētas (Spacanapoli) ieliņas ir pavisam šauras, pilnas ar vietējiem iedzīvotājiem, tūristiem un motorolleriem, kas pa ieliņām traucas milzu ātrumā, par savu klātbutni brīdinot ar pīpināšanu (Nekad gan nav skaidrs, uz kuru pusi jāmūk. Īpaši tad, ja pīpinātāji tuvojas no abām pusēm.). Daudzdzīvokļu māju balkoni sasēduši cieši viens pie otra un, ejot pa ieliņām, var gluži nejauši ieiet kāda neapolieša virtuvē, jo durvis vienmēr stāv līdz galam vaļā (un es esmu gluži droša, ka pret šādiem nelūgtiem viesiem tur neviens neļaunotos!). Neapolieši paši gluži pareizi saka - Neapolē nav iespējams just depresiju, jo tur Tu tiešām nekad nebūsi viens pats!


(Galva grozās uz visām pusēm, lai neko nepalaistu garām.)

(Taisnības labad jāsaka, ka šī ieliņa pēc Neapoles principiem ir diezgan plaša.) 




     Pa vidu visiem vēsturiskajiem un kultūras objektiem ir vērts kādu brīdi mierīgi pasēdēt un pavērot cilvēkustieši tur slēpjas īstā Neapole! Tā nu es ar savu ceļabiedru ik pa brīdim nometāmies uz kāda brīva soliņa vai puķu poda malas un vienkārši lūkojāmies apkārt. Pa labi no mums maziņš saldumu viekaliņš, kur pie ieejas nostādīts milzīgs Babba' - tradicionāls neapoliešu kēkss, pildīts ar rumu. Bet tieši pretī neliels antikvariātu veikaliņš (nezinu gan, vai to var nosaukt par veikalu, jo ieejas tur nav), pie kura onkulītis mierīgi izkārto savu produkciju. Garām aiztraucas motorolleris, uz kura uzmetušies trīs mazi puišeļi (bez ķiverēm, protams), pēcāk arī aizgrabina gandrīz sarūsējis Fiat, pie kura stūres tup onkulītis ar mazuli klēpī. Izbrīna pilnām acīm garām staigā tūristi - kāds ēd picu, kād fotogrāfē, kāds atkal abām rokām ieķēries somā un nenolaiž no tās ne acu. Vietējie gluži mierīgi dodas savās ikdienas gaitās, skaļām balsīm aizmaršē futbola līdzjutēji un no pretējās mājas balkoniem savā starpā sakliedzas večiņas. Kādā brīdī mums klāt piesēžas kāds neapolietis, kurš cenšas pārliecināt, ka vienīgais ceļš uz veiksmīgu dzīvi ir viņa veiksmes talismans - čilli pipars (neapolieši ir pagalam māņticīgi). Laiks doties tālāk - šai pilsētā ir, ko redzēt!


(Pilnīgi visu te var atrast!) 




       Neapole ir haotiska bez gala, tas nu ir pavisam skaidrs. Un haotiska ir ne tikai satiksme un ieliņu iekārtojums, visa pilsēta balstās haosā! Neviļus esam apstājušies kādā pilsētas laukumā, kur haoss spiežas ārā pa visām vīlēm. Laukuma centrā atrodas kāda svētā statuja, uz kuras sasēduši jaunieši ēd picu. No vienas puses laukumu norobežo gluži moderna daudzdzīvokļu māja, tai cieši klāt guļ gandrīz vai brūkoša mājele ar šķībiem greiziem balkoniem un pretējā malā atrodas kāda 18./19.gadsimta celtne. Katrs objekts ir gluži no citas operas, tomēr šis haoss Neapoles centrā izskatās tik... harmoniski! Kaut kādā neizskaidrojamā veidā šī haotiskā pilsēta dzīvo harmonijā. Un nav, ko brīnīties, ja pilsētas baltajai doma baznīcai klāt tiek piestutētas modernas dzīvojamās ēkas. Tāda ir Neapole, nav, ko brīnīties!








      Nu ir pienācis laiks kafijas pauzei! Kafija Neapolē ir īpaša! Vēl vairāk nekā visā pārējā Itālijas teritorijā! Pirmkārt, pagatavošanas tehnika ir atšķirīga (bet es nemaz nemēģināšu to izskaidrot, zinu tikai to, ka kafijas automāti ir citādāki). Otrkārt, kafija tiek pasniegta pavisam karstās krūzītēs! Krūzītes pirms pasniegšanas tiek turētas vārošā ūdenī, jo tādejādi kafijas garša ir daudz koncentrētākā un spēcīgāka. Tiesa ir, neapoliešu kafijas garša ilgāku laiku nenozūd no garšas kārpiņām, tomēr galu galā tā arī nespēju izskaidrot, vai neapoliešiem no rīta pamosties palīdz īpaši spēcīgā kafijas garša, vai arī sāpes, ko rada apdedzinātās lūpas un pirkstu gali!? Cenšoties tikt pie karstajā krūzītē ielietajām 10 pilēm kafijas, traumas ir neizbēgamas (vismaz tādam iesācējam kā man)! Taču viens ir pavisam skaidrs - kafija Neapolē tiek izdzerta vēl ātrāk nekā citur Itālijā. Lai nav lieki jāmokās ar verdošo krūzīti!



(Itālijas prezidenta lietotā kafijas tasīte šādi tiek uzglabāta jau kopš 2011.gada!)


     Vēl kāds neapoliešu trakums - futbols! Es gan to piedzīvoju tikai daļēji, taču neapoliešu stāsti ir iespaidīgi! 

     Vienīgais pavisam drošais brīdis, lai izietu Neapoles ielās, esot tad, kad Neapoles futbola komanda spēlē, jo ielas tad neapšaubāmi ir tukšas. Pilsētā valda miers un klusums līdz brīdim, kad tiek gūti vārti, tad gan sāk rībēt zeme un liekas, ka sākas zemestrīce. Un tajā mirklī, kad spēle beigusies, vislabākais esot nozust labi tālu.
    Tomēr, pat ja spēles nav, futbola trakums ir acīmredzams - futbolista statuja līdzās pāvesta statujai! Kādas mājas siena noklāta ar futbolista Maradonas attēliem un avīžu rakstiem! Un kādi īpaši fanātiski vecāki pat bērnam devuši vārdu Maradona! Pat Mikelandželo (Michelangelo) ģeniālais darbs Creazione di Adamo Neapolē tiek pārveidots pavisam neapoliskā garā - Creazione del Calcio.
    To visu redzot, es tikai turpinu sajūsmināties - kas par pilsētu!



 (Īpaša dizaina atkritumu maiss.)


      (Šis ieraksts draud izvērsties bezgalīgs.) Neapolē patiešām valda haoss un netīrība, un par savu mantu drošību ir jāpiedomā. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu nedoties uz Neapoli! Šeit var atrast vēsturiskas liecības gan no spāņu, gan franču varenības laikmetiem, satriecošus mākslas objektus (vai esi kādreiz dzirdējis par Cristo Velato?) un brīnišķīgus skatus. Šajā laikmetā gan to visu var arī ieguglēt un apciemot Neapoli, pat neizejot no mājas. Bet cilvēku pūļus uz ieliņām, Neapoles troksni un šaurību internetā neatradīsi!  Visskaistākais Neapolē ir pilnīgi negaidīts - ieejot apskatīt kādu baznīcu, Tu vari nejauši attapties pavisam citā, pazemes baznīcā (pārbaudīts!). Un visneapoliskākās lietas var redzēt uz ielas, nevis tūrisma objektos!    

     Itāļiem bija pilnīga taisnība - lai tam noticētu, tas ir jāredz paša acīm!

(Es un mans ceļabiedrs Neapoles vecpilsētas haosā.)
      


     Kad atlikusi vien stunda pirms autobusa atiešanas, abi ar ceļabiedru izlemjam atvadīties no pilsētas, baudot sfogliatelle (tradicionāls Neapoles gardums), apsēdušies pie Garibaldi kājām (Piazza Garibaldi). Ir svētdienas pēcpusdiena, bet mašīnu pīpināšana nebeidzas (kas gan te darās pirmdienu rītos!?), večiņas joprojām sakliedzas no balkoniem un atkritumi joprojām tiek vienkārši izlidināti pa durvīm. Garibaldi statujas pakāji rotā nedēļām vecas banānu mizas, tūristi bailīgām acīm klīst pa vecpilsētas ielām. Un imigranti, pasituši padusēs savas kontrabandas preces, bēg no policijas. Neapole turpina dzīvot savā neparastajā harmonijā.